Leģenda un vērtības

Laiks atkāpjas mūžīgo vērtību priekšā

Zīmola „Attirance” leģenda un vērtības

„Attirance” ir ekskluzīvu smaržu un kosmētikas zīmols, kas iedvesmu smēlies astoņpadsmitā gadsimta izsmalcinātībā, kuras skaistākais piemērs ir Mazā Trianona un tās apkārtne Versaļā. Kopš uzņēmuma dibināšanas 2003. gadā „Attirance” izstrādā inovatīvus risinājumus saviem klientiem dabisku un sievišķīgu produktu meklējumos, izmantojot laika pārbaudi izturējušus skaistuma noslēpumus, kurus tik ļoti cienīja karaliene Marija Antuanete. Pateicoties saviem bagātīgajiem, izsmalcinātajiem produktiem, zīmols ir kļuvis par pasaules zelta standartu mūsdienu sievietēm, kuras sajūsmina visam franciskajam piemītošā elegance. „Attirance” ir radošas enerģijas caurvīts, valdzinošs zīmols, kas iedvesmu smeļas triumfējošā un harmoniskā sievišķībā, ko raksturo dabisks izteiksmīgums un kuras mērķis ir greznības ideāls kā laimes apsolījums. Visas šīs mūsdienīgās vērtības sakņojas Francijas pārmantojamības, ilgmūžības un avangardisma tradīcijās. „Attirance” ir domāts visiem, kuri meklē luksusu un autentiskumu, tiem, kurus vēl aizvien aizrauj un iedvesmo Francija un tās greznības tradīcijas, kuru avots ir Versaļa. Cilvēkiem, kuri vēlas rast jēgu savai dzīvei un līdz ar to arī saviem pirkumiem, „Attirance” kolekcijas ļauj no jauna atklāt senaizmirstas smaržas un skaistumkopšanas līdzekļus no vēstures dzīlēm un piedāvā jaunu, jutekļus kairinošu pieredzi. Astoņpadsmitā gadsimta izsmalcinātības un spožuma gars atdzimst no jauna ar ultramodernu pieskaņu. Šīs mūsdienu patēriņa vērtības balstītas uz Versaļas prestižu un franču mākslu dzīvot.

 Versaļas prestižs, radošās enerģijas virzītājspēks

 „Attirance” zīmola radošie pirmsākumi meklējami Versaļas galma sabiedrības dāsnajā izšķērdībā, kas radīja priekšmetus ar Francijas greznības tradīcijai tik raksturīgo pārpilnību un valdzinājumu. „Radiet un esiet izcili” – šos vārdus teicis Luija XIV valdīšanas laika finanšu ministrs Kolbērs, 1661. gadā Francijas mākslu un amatniecību nosaucot par paraugu, kas vēlāk kļuva par franču luksusa avotu. Francijā Versaļas pils ir bijusi karaliskās greznības iemiesojums kopš par Saules karali dēvētā Luija XIV laikiem, kuram bija liela nozīme šīs valsts politiskās un mākslinieciskās varenības nostiprināšanā. Versaļas pils vēl aizvien ir viena no visvairāk apmeklētajām vietām pasaulē un zīmola „Attirance” radošās iedvesmas avots. Versaļas oficiālie parfīmu meistari apkalpoja karali, karalieni vai kādu citu ievērojamu personu, pēc kuru pasūtījuma viņi radīja individuālas smaržas un ekskluzīvus skaistumkopšanas līdzekļus. Viņu vidū bija arī Žans Luijs Faržeons (Jean-Louis Fargeon) no senas parfimēru dzimtas. Viņš piedzima Monpeljē 1748. gadā aptiekāru un parfimēru ģimenē. Žans ilgojās radīt smaržas Marijai Antuanetei. Viņa kaislība bija viņa arods, izsmalcinātas izejvielas un smalki izstrādātas kompozīcijas, un Žanu iecēla par karalienes personīgo parfimēru. Viņa Traité de Parfumerie (Smaržu grāmata) ir viņa zināšanu un personisko iemaņu apkopojums. Žana Luija Faržeona mērķis bija iekarot galvaspilsētu un kļūt par nākamās karalienes parfimēru. 1774. gada 1. martā, radījis meistardarbu un izpildījis noteikto izcilības standartu, 25 gadu vecumā viņš kļuva par „vecāko cimdu meistaru un parfimēru”. Faržeons visas pūles veltīja destilēšanas tehnikas pilnveidošanai, iedvesmojies no tā laika zinātniskajiem sasniegumiem un iegūstot aizvien lielāku ēterisko eļļu koncentrāciju. 1786. gadā viņš Suresnē pilsētā atvēra parfīmu manufaktūru – agrīnu pirmsindustriālisma paraugu, kur viņš destilēja Puteaux šķirnes rozes. Viņš izmantoja dabu, lai smaržās iedzīvinātu cilvēka dvēseli – savu laikabiedru un īpaši karalienes dvēseli.

Jēgpilnais luksuss: krāšņa pavedināšana 

„Attirance” mērķis ir radīt izcilus produktus, kuri sakņojas tradīcijās, jo greznība ir nemainīga, mūžīga, reta, pilnīgs pretstats modei. Vārds „luksuss” cēlies no latīņu vārda „luxus” un tulkojumā nozīmē „novirzi” vai „pārmērību”. Astoņpadsmitajā gadsimtā luksuss kļuva par labklājības, izsmalcinātības un dzīves mākslas apzīmējumu. Ikvienā radītajā darbā bija jāizmanto cēli materiāli. Smaržas tika radītas no retākajām un eksotiskākajām izejvielām, kādas tolaik bija atrodamas, pudelītes tika gatavotas no zelta, kristāla vai daudzkrāsaina porcelāna un dārgakmeņiem inkrustētas. Tās bija unikālas un pieejamas vienīgi elitei.

Brīvība un izsmalcināta elegance kā šarma un sievišķības apliecinājums

„Attirance” ievieso mūžsenu un krāšņu dzīvesveidu. Šis „provokatīvais” un seksīgais, un tomēr ārkārtīgi elegantais stils atbrīvo dumpīgu, ļoti aristokrātisku enerģiju. Astoņpadsmitā gadsimta aristokrātiskās vērtības bija arī elegance un ekstravagance. Aristokrāts bija brīvs cilvēks bez jebkādiem prāta un ķermeņa ierobežojumiem. Dzīve bija bezrūpīga un veltīta baudām, taču tām piemita vēl neredzēta izsmalcinātība. Tas ir „dzīves triumfs”, „carpe diem” jeb „tver mirkli”. Tieši šī franču gaumes būtība, kuru raksturo līdzsvars un mērenība, meklēta kopš astoņpadsmitā gadsimta. Cildināts tika franču sievietes šarms, veids, kā viņa sevi pasniedza, kā rotaļājās ar stila kanoniem un uzvedību. Francija arī kļuva par smaržu izredzēto zemi un savas dārgās ar retām esencēm pildītās pudelītes eksportēja uz Eiropas galmiem. 

Intimitāte, komforts un dvēseles labsajūta

Būdams zīmols, kura augstākais mērķis ir komforts mierinājuma nozīmē, „Attirance” iemieso astoņpadsmitā gadsimta intimitāti, tik ļoti meklēto un sargāto tā laika smalkjūtību. Galantumu, kas valdīja vīriešu un sieviešu attiecībās: komplimenti, atzīšanās un mīlas vēstules bija visas sabiedrības laika kavēklis. Buduārs bija viena no ērtākajām istabām „privātajos apartamentos”. Tā bija vieta, kur „jutekliskums loloja savus plānus vai ļāvās saviem untumiem”. Astoņpadsmitajā gadsimtā cieņā bija aizbīdņi, aizšaujamie, krampīši un visi tie mehānismi, kas ļāva pasargāt cilvēka privātumu un paslēpties no ziņkārīgām acīm. Arī Marijai Antuanetei piemita vēlme novilkt aizvien skaidrāku robežu starp publisko un privāto telpu, un viņa pasūtīja skapīšus personiskai lietošanai un l’appartements de commodité jeb ērtos apartamentus ar nolūku pieņemt savus viesus. Marija Antuanete uzaicināja interjera dizainerus un dekoratorus, kuru uzdevums bija radīt jaunu, intīmu telpu viņai: karalienes privātos apartamentus Versaļā La Méridienne pūdera un pasteļa toņos, zeltītu skapīti jaunajā neoklasicisma stilā ar maigām, tīrām līnijām. Un arī vannas istabu, jo atšķirībā no saviem laikabiedriem Marija Antuanete nebaidījās no ūdens un mazgājās rūpēs par savu veselību. Karalienes parfimērs izgatavoja viņai skaistumkopšanas līdzekļus, tostarp ziepes, vannas pūderus un ziedes viņas matiem. Otrpus Lamanšam praktizētās higiēnas ieintriģēta, viņa pat lika ierīkot iekštelpās tualeti jeb „cabinets à l’anglaise” (angļu kabinetus). Tāpat kā Žans Žaks Ruso, Žans Luijs Faržeons ticēja, ka „oža ir iztēles maņa”, un tas nodrošināja viņam plašu izpētes jomu – iekštelpu.

Hedonisms un jutekļu bauda

No „Attirance” dveš astoņpadsmitā gadsimta jutekliskums, kur galvenā bija jutekļu bauda. „Tas, kurš nav dzīvojis pirms 1789. gada, nemaz nezina, cik salda var būt dzīve.” (Taleirāns.) Astoņpadsmitā gadsimta hedonismam bauda bija zinātne, kas atmodina visas maņas. Laiks apstājas, paklausot iekāres untumiem un veiksmei, kas kļūst par likteni. Francijā bija jātver augstākās mākslas mirklis, kas apbūra visu pasauli. Marijas Antuanetes Mazās Trianonas un muižiņas burvīgā nošķirtība bija viņas iespēja izbēgt no Versaļas galma, tā etiķetes un pienākumu smagās nastas. Personiskie apartamenti kļuva par karalienes un viņas draugu patvērumu. Marijai Antuanetei patika brīvā dzīve Mazajā Trianonā: viņa devās izjādēs ar zirgiem, rūpējās par saviem bērniem, rāmi baudīja laika plūdumu un izvēlējās brīvu un juteklisku ģērbšanās stilu, kas neierobežoja viņas kustības.

Daba un dabiskums, iedvesmas un labsajūtas avots

„Attirance” mērķis ir būt dabisku un organisku ādas kopšanas, matu kopšanas līdzekļu un aromātu zīmolam. Zīmolam, kas uzsver un saglabā sievietes dabisko skaistumu, izvairoties no nekustīgiem un samākslotiem tēliem. „Mums jākopj savs dārzs.” (Voltērs.) Apgaismības laikmeta Eiropā cilvēki izplatīja un mainījās sēklām, spraudeņiem un uzziņu grāmatām. Dārzi vienmēr bijuši ievērojama mājokļu labiekārtojuma iezīme. 1774. gadā Luijs XVI uzdāvināja savai sievai Mazo Trianonu: „Tev, kas tik ļoti mīl ziedus, es dāvāju šo buķeti.” Marija Antuanete alka pastaigāties dārzā, kur daba būtu dzīva, siltumnīcās neieslodzīta. Astoņpadsmitajā gadsimtā ziedi bija pastāvīgs dekoratīvs elements: maijpuķītes, ceriņi, rozes un jasmīni, kas tāpat atrodami ieausti un izšūti Versaļā un Mazajā Trianonā redzamajos gobelēnos, priekškaros un pārklājos.

Astoņpadsmitajā gadsimtā modē bija vārds „dabisks” – koncepcija, kas kļuva par karalienes Marijas Antuanetes kaislīgu aizraušanos: dabisks ādas izskats bez grima, matu sakārtojums bez parūkām „à l’enfant” un vaļīgas angļu stila korsetes, kas ļāva dzīvot brīvāk. Trianonā valdīja dabiskums – „angļu-ķīniešu” dārzā un karalienes komūnā. Daba bija karalienes sapnis. Žanam Luijam Faržeonam daba bija patiesuma un labuma avots. Tā ļāva atpūsties no iedibinātās kārtības un atjaunot primitīvo paradīzes zaļumu. Viņam nepatika vaigu krāšļi, jo tie bojāja ādu. Faržeons bija arī „kosmetologs”, sapņotājs par nākotnes skaistumkopšanu, panākot ievērojamu progresu izpētē, kuras nolūks bija novērst grumbas un ādas slimības. Karalienei Marijai Antuanetei bija harmoniska un dabiska ādas un matu krāsa, un viņai patika veselīgs dzīvesveids. Viņas uzskati bija ļoti avangardiski, un viņa izvēlējās rūpēties par savu ādu, nevis slēpt ādas defektus zem biezas apmetuma kārtas, kas tolaik bija modē.